Pārdomas par dzīvi atvaļinājumā… un atgriežoties pie sevis

Reizēm mums ir jāaizbrauc ļoti tālu, lai atgrieztos pie sevis.

Nesen man bija iespēja pabūt Floridā pie savas meitas, viņas ģimenes un mana mīļā mazdēliņa. Un, godīgi sakot, bija sajūta, it kā es būtu nonākusi citā dimensijā.

Tur spīdēja saule. Cilvēki smaidīja. Nebija tās ierastās smagnējības, ko tik bieži izjūtu ikdienā. Bet visvairāk mani aizkustināja kaut kas pavisam vienkāršs — bērna patiesās emocijas. Jo nav nekā īstāka par bērna prieku. Nav nekā tīrāka par apskāvienu, kurā nav aprēķina. Nav nekā dziedinošāka par sajūtu, ka esi kopā ar savējiem.

Un interesanti — kamēr biju tur, man pat nekas nesāpēja. Tas lika man aizdomāties. Vai tiešām mūsu ķermenis tik skaļi runā par to, kā dzīvojam? Vai mēs esam noguruši ne tikai fiziski, bet dvēseliski?

Kur mēs visi skrienam?

Mēs skrienam pelnīt. Mēs skrienam izskatīties labi. Mēs skrienam, lai kaut ko sasniegtu. Lai kaut ko pierādītu. Lai dzīvotu “skaisti”.

Bet kas ir skaista dzīve? Vai tā ir pilns bankas konts? Perfekti izremontēta māja?
Vai varbūt iespēja nesteidzīgi no rīta dzert kafiju ar savējiem un just mieru?

Dalailama reiz teica:

“Cilvēks upurē veselību, lai nopelnītu naudu. Tad viņš upurē naudu, lai atgūtu veselību.”

Cik patiesi.

Mēs bieži dzīvojam tā, it kā laime būtu kaut kur nākotnē. Kad būs vairāk naudas.
Kad būs mazāk problēmu. Kad viss sakārtosies. Bet ja nu laime nav “kad”?
Ja nu tā ir “tagad”?

Un kā atrast savu patiesību?

Mūsdienās mums no visām pusēm stāsta, kā dzīvot pareizi. Kā kļūt veiksmīgākiem. Kā nopelnīt vairāk. Kā domāt pozitīvi. Kā būt labākai sevis versijai. Kā atrast savu misiju. Kā manifestēt sapņu dzīvi.

Tik daudz kouču. Tik daudz treneru. Tik daudz ekspertu.
Tik daudz cilvēku, kuri šķietami zina, kā mums vajadzētu dzīvot.

Un zini… reizēm tas nevis palīdz, bet nogurdina. Jo, klausoties visos, var pazaudēt sevi.

Imants Ziedonis to pateicis ģeniāli:

“Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.”

Cik ļoti tas rezonē.

Numeroloģija man pēdējā laikā ir kļuvusi ne tikai par zināšanu instrumentu, bet par spoguli. Jo vienīgais ar ko mēs esam atnākuši šajā Pasaulē ir mūsu dzimšanas datums(dvēseles kods), tas atklāj mums  mācības, kāda mums būtu jāiziet šajā dzīvē.

Un tomēr — ir viena lieta, kas mūs vieno: mēs visi meklējam mīlestību, mieru un piederības sajūtu.

Es pati esmu 9 enerģijas cilvēks.

Deviņnieka enerģija ir kalpošana, līdzcietība, vēlme palīdzēt, būt vajadzīgai, dot citiem. Bet šai enerģijai ir arī ēnas puse — aizmirst par sevi. Dot tik daudz, ka pats kļūsti tukšs.

Un varbūt tieši tāpēc šī atgriešanās no Floridas man bija tik emocionāla. Jo pēkšņi ļoti skaidri sajutu — es esmu nogurusi.

Nogurusi no “vajag”. Nogurusi no pienākumiem. Nogurusi no sajūtas, ka vienmēr kādam kaut kas no manis ir vajadzīgs. Un pirmo reizi ilgi pēc ilga laika man negribas skriet. Man gribas apstāties.

Jo numeroloģija man nav par to, lai kāds pasaka priekšā, kā dzīvot. Tā nav vēl viena sistēma, kas ieliek cilvēku rāmjos. Tieši otrādi. Man numeroloģija ir instruments, kas palīdz atgriezties pie sevis. Pie savas patiesības .Pie savām dabiskajām enerģijām. Pie izpratnes — kāpēc es jūtos tā, kā jūtos. Kas mani piepilda. Kas mani iztukšo.

Jo varbūt īstais jautājums nav :“Kā man dzīvot pareizi?” Bet: “Kas ir pareizi tieši man?” Jo vienam laime būs karjera. Citām — ģimene. Kādam — radošums.
Kādam — iespēja palīdzēt citiem.

Un neviens ārējais “pareizais modelis” neder visiem.

Varbūt labākā dzīve nav kaut kur tālu?

Mēs bieži domājam, ka labākā dzīve ir citur.
Citā valstī. Citā darbā. Citās attiecībās. Citā realitātē. Bet varbūt labākā dzīve sākas tajā brīdī, kad mēs sev godīgi pajautājam:

Kas man patiesībā ir vajadzīgs? Ne sabiedrībai. Ne ģimenei. Ne Instagram bildei. Tieši man.

Man šis(2026) ir 6 dzīves cikla gads (iepriekš blogā rakstīju kā to var aprēķināt), tas ir par mīlestību pret sevi, par ģimeni un iekšējo mieru. Es to tik  ļoti izjūtu, un tāpēc ļaujos vienkārši dzīvot ar mīlestību pret sevi un apkārtējiem. Jo , kad cilvēks beidzot sadzird sevi un skaidri zina savu virzienu, pasaule sāk atvērt iespējas, kuras iepriekš pat nepamanījām. Te man gribas nocitēt Paulo Koelju no grāmatas “Alķīmiķis“ Kad tu kaut ko patiesi vēlies, visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu tev to sasniegt.” Ir tikai jāsaprot , ko Tu vēlies.

Mazdēliņš man atgādināja ko svarīgu.

Mans mazais mazdēliņš neko neplāno piecus gadus uz priekšu. Viņš nesatraucas par rēķiniem. Nedomā, vai izskatās pietiekami labi. Viņš vienkārši dzīvo.

Priecājas. Jūt. Mīl. Raud, kad sāp. Smejas, kad ir prieks. Patiesi.

Un varbūt mēs pieaugušie esam pārāk sarežģījuši dzīvi.

Mana šodienas atziņa

Varbūt mums nevajag pilnīgi citu dzīvi. Varbūt mums vajag citādi dzīvot šo pašu dzīvi. Lēnāk. Apzinātāk. Tuvāk sev. Jo dažreiz dvēsele nevis lūdz pārmaiņas. Tā vienkārši lūdz pauzi.

Ja arī Tu pēdējā laikā jūties noguris, apjucis vai it kā dzīvo autopilotā — iespējams, tas nav vājums. Iespējams, tā ir Tava dvēsele, kas mēģina ar Tevi sarunāties.

Un varbūt tieši tagad ir īstais laiks apstāties un ieklausīties sevī, un  sev pajautāt: Kāds ir mans patiesais dzīves scenārijs?

Nav komentāru

Komentēt